Loucher sur quelqu’un nozīmē ne tikai “skatīties”, bet uz kādu vērties iekāres vai uzmācīgas intereses dēļ. Dziesmā šī frāze apraksta draudīgu pieaugušā izturēšanos pret bērnu, tāpēc tā ir spēcīga un svarīga vārdu savienojuma nozīme.
Stromae, mākslinieks no Beļģijas, dziesmā “Dodo” izmanto bērnu šūpuļdziesmas skanējumu, lai stāstītu par ģimeni, kurā bērnam liek klusēt, kamēr notiek vardarbība. “Petit bébé, il faudra se taire” [Mazulīt, tev būs jāklusē] skan gandrīz maigi, taču tūlīt seko tēvs, kurš sit māti. Vēl biedējošāks ir “monsieur”, vīrietis, kurš bērnam pieskaras neatļautā veidā, un arī tad bērnam pavēl klusēt. Atkārtotais “Dodo, l’enfant do” [Guli, bērniņ, guli] ir tradicionālas šūpuļdziesmas frāze, bet šeit tā kļūst par skarbu pavēli aizmigt un izlikties, ka viss ir normāli.
Dziesmas otrajā daļā bērns redz, ka arī māte nav droša vai nevainīga: viņa satiekas ar citiem vīriešiem, tēvs sadusmojas un atkal sit. Vēlāk tēvs bērnam saka, ka vīrieši neraud, bet cīnās un sit sievas un bērnus, turklāt vaino par to pašu bērnu. Tādējādi dziesma rāda, kā vardarbība tiek atkārtota no paaudzes paaudzē, kamēr pieaugušie to sauc par “normālu”. Noslēgumā miegs vairs nav vienkārši bērna atpūta: pēc “Plus que quelques fois dormir” [Vēl tikai dažas reizes jāaizmieg] tēvs vairs necelsies, bet pilnīgs miers bērnam pienāks tikai “dans longtemps, très longtemps” [pēc ilga, ļoti ilga laika]. Šis mierīgais “dodo” pretstatā drausmīgajiem vārdiem ir dziesmas visstiprākais paņēmiens.