Cicatriz tulkojumā nozīmē "rēta". Tas ir spēcīgs vārds, kas dziesmā tiek izmantots metaforiski.
Dziesmā Marília Mendonça dzied par to, kā laiks dziedēs sāpes, ko rada atvadīšanās: "O inverno vai passar e apaga a cicatriz" (Ziema pāries un izdzēsīs rētu). Šis vārds skaisti attēlo emocionālo dziedināšanu un cerību, ka sāpes ar laiku izzudīs.
Šī dziesma ir par to brīdi, kad mīlestība beidzas, bet sirds nav iemācījusies pateikt “atā”. Jau pirmajā rindā “Não aprendi dizer adeus” [“Neiemācījos teikt ardievas”] viņa atklāti atzīst, ka nespēj atlaist. Viņa skatās otram acīs: “Olhando assim nos olhos seus / Sei que vai ficar nos meus / A marca desse olhar” [“Tā skatoties tavās acīs / Zinu, ka manējās paliks / tava skatiena zīme”]. Tas ir tā, it kā šis pēdējais skatiens būtu zīmogs, ko vairs nevar izdzēst.
Man ļoti patīk, ka dziesmā nav skaļu skandālu, viss ir kluss un pieaudzis. Viņa saka “Só o silêncio vai falar por mim” [“Tikai klusums runās manā vietā”] un “Eu sei guardar a minha dor” [“Es protu paturēt savas sāpes sev”]. Tajā pašā laikā viņa ir neticami dāsna: “Se tens que me deixar / Que seja então feliz” [“Ja tev mani jāatstāj / tad lai tu esi laimīgs”]. Viņa salīdzina mīlas stāstus ar “aves de verão” [“vasaras putniem”] – tie atnāk un aizlido. Reāli sāpīgi ir tas, ka viņa “deixo você ir / Sem lágrimas no olhar” [“laižu tevi prom / bez asarām acīs”], it kā mēģinātu būt stipra tieši tad, kad brūk viss. Tomēr dziesma iedod arī mazu cerību: “Se o adeus me machucar / O inverno vai passar / E apaga a cicatriz” [“Ja ardievas mani ievainos / ziema pāries / un izdzēsīs rētu”]. Sāp, bet viņa tic, ka kādu dienu tas vairs nesūrstēs.