Romanza no ir tikai dziesmas nosaukums, bet arī vārds, kas itāļu valodā apzīmē romantisku dziesmu vai instrumentālu skaņdarbu, kas parasti ir lēns un izteiksmīgs.
Šis vārds lieliski atspoguļo Andrea Bočelli dziesmas emocionālo dziļumu un lirismu, kurā tiek pētītas mīlestības, zaudējuma un ilgu tēmas. Tas ir skaists un poētisks vārds, kas uzreiz rada asociācijas ar kaislību un maigumu.
Andrea Bocelli dzied par brīdi, kad mīlestība pamazām izdziest, bet cilvēks vēl nespēj no tās atrauties. Sieviete klusējot tuvojas un attālinās: „Già la sento morir” [Es jau jūtu, ka viņa mirst], bet pēc tam „con gli occhi lei mi viene a cercar” [ar acīm viņa nāk mani meklēt]. Viņš nezina, vai vainīgs ir pats vai viņa: „Forse è colpa mia, forse è colpa tua” [Varbūt tā ir mana vaina, varbūt tava]. Šī atkārtošanās liek domāt, ka atbildes nav, tikai skatīšanās, gaidīšana un mēģinājums saprast, kas īsti noticis.
Dziesmas slavenākais tēls ir mīlestība kā „una spina nel cuore che non fa dolore” [ērkšķis sirdī, kas nesāp]. Tas ir mazliet pretrunīgi un tieši tāpēc spēcīgi: mīlestība ir iesprūdusi sirdī, tomēr vairs nedod pat skaidras sāpes. Apkārtēji cilvēki kļūst par tuksnesi ar smiltīm sirdī, bet viņš vēl grib pateikt: „sono con te” [es esmu kopā ar tevi], lai gan viņa vairs nedzird un neredz. „Ave Maria” [Esi sveicināta, Marija] piešķir ainai lūgšanas noskaņu, bet noslēgumā viņa vienkārši aiziet gulēt. Mīlestība nav skaisti izskaidrota vai atrisināta, tā klusi pazūd, atstājot viņu turpat, domās un klusumā.