Sussurrato nozīmē 'čukstēts' vai 'klusām teikts'. Tas nav ikdienišķs vārds, un tas piešķir dziesmai intīmu un garīgu noskaņu.
Dziesmas nosaukums ir "Inno Sussurrato" jeb "Čukstētā himna". Šis vārds lieliski raksturo dziesmas būtību – tā ir lūgšana vai himna, kas tiek izteikta klusi, ar cieņu un dziļu personisku sajūtu, nevis skaļi un publiski. Tas aicina klausītāju iedziļināties un sajust dziesmas mierīgo spēku.
Šī dziesma ir kā klusa, personīga lūgšana, kas pamazām pāraug spēcīgā himnā. Andrea Bočelli vēršas pie tēva figūras, lūdzot spēku un aizsardzību: “Padre mio stammi accanto / Dammi forza per andare” (Mans tēvs, stāvi man blakus / Dod man spēku iet tālāk). Viņš runā par grūtiem laikiem, kas ir kā “un lungo inverno” (gara ziema), taču pauž cerību, ka “Primavera tornerà” (pavasaris atgriezīsies).
Dziesmas gaitā lūgšana kļūst arvien skaļāka un spēcīgāka. No “Inno sussurrato” (pačukstētas himnas) tā pārtop par varenu saucienu: “Scoppia, tuona / Vola, più forte sia con te la mia voce” (Eksplodē, pērkon, / Lido, lai mana balss ar tevi ir stiprāka). Dziedātājs atzīst šī tēva visuresamību – gan klusumā, gan vētrā, gan jūras viļņos. Tā ir dziesma par ticību, spēka atrašanu grūtībās un apziņu, ka cilvēka uzdevums ir mīlēt un rūpēties par citiem.