Субтильна nozīmē 'subtila' vai 'smalka'. Tas ir interesants vārds, kas nav ikdienišķs un piešķir dziesmai poētisku nokrāsu.
Dziesmā tas tiek lietots, lai aprakstītu 'manu subtilo neatkarību' (Моя субтильна незалежність), radot tēlu par neatkarību, kas ir trausla, smalka un varbūt pat grūti uztverama, bet tomēr klātesoša. Tas liek aizdomāties par neatkarības dabu un tās dažādajām izpausmēm.
Šajā dziesmā neatkarība nav abstrakta ideja, bet maza, gandrīz dzīva būtne, kas atrodas vienā istabā un kurai nav kur aizbēgt. Dziedātājs to sauc par savu „маленька незалежність” [mazo neatkarību] un vēlāk par „субтильна незалежність” [smalko, trauslo neatkarību]. Pat tanki un lielgabali tai droši vien nepalīdzētu. Tā ir kā Žanna d’Arka, tikai „так по-кіношному красива” [tik kinematogrāfiski skaista]. Šis salīdzinājums ir mazliet pārspīlēts un tāpēc arī asprātīgs: varone izskatās drosmīga kā vēsturiska cīnītāja, bet vienlaikus visa aina atgādina filmu.
Tad telpā ienāk mīlestība, un neatkarība sāk pazust. Tā kādreiz bijusi uzticama māsa, bet pēc sastapšanās ar „tevi” paslēpusies mīlestībā. Dziesmas tēls kļūst gandrīz fizisks: otrs cilvēks neatkarību ir „випила її усю своїми жадними губами” [izdzēris to visu ar savām alkatīgajām lūpām]. Beigās paliek divi cilvēki un sajūta, ka abi paceļas debesīs: „Злітаєш до небес, зі мною до небес” [Tu lido debesīs, kopā ar mani debesīs]. Dziesma tāpēc spēlējas ar paradoksu: tuvība ir tik pilnīga, ka „mazā neatkarība” vairs nevar izdzīvot, tomēr tās izzušana tiek aprakstīta kā kopīgs lidojums.