Квітка nozīmē “zieds”, un tas ir arī dziesmas centrālais tēls. Vārdi “ти квітка” jeb “tu esi zieds” poētiski raksturo mīļoto cilvēku kā skaistu, trauslu un īpašu.
„Квітка” („Puķe”) ir dziesma par ļoti strauju, juceklīgu tuvību. Cilvēks, par kuru dzied, vienā brīdī ir „холодна, голодна й невчасна” [auksta, izsalkusi un neīstajā laikā], bet nākamajā „то світла, то темна й неясна” [te gaiša, te tumša un neskaidra]. Šeit mīlestība nav mierīga pastaiga: tā iet „до крові, до болі й до ночі” [līdz asinīm, līdz sāpēm un līdz naktij]. Stāstītājs tomēr atkārto: „я знаю, я буду, я хочу” [es zinu, es būšu, es gribu]. Viņš nevis atkāpjas, bet pats izvēlas šo pārāk stipro, pārāk ātro pieredzi.
Īpaši mūsdienīgs ir piedziedājuma attēls: „Шукай в телефоні мій слід” [meklē manu pēdu telefonā]. Tuvība paliek ziņās, zvanos vai ekrānā, kamēr „цілуй у вікно мої губи” [skūpsti manas lūpas logā] izklausās pēc skūpsta caur stiklu, nevis īstas satikšanās. Otra persona ir kā zīme uz ķermeņa: „ти квітка” [tu esi puķe]. Dziesmas beigās viņi atkal un atkal šķiras un lido pa apli, bet viss notiek „так швидко, так сильно й так мало” [tik ātri, tik stipri un tik maz]. Man patīk, cik tieši šis tēls pasaka galveno: puķe ir skaista un paliekoša kā zīme, taču pats mirklis aizskrien gandrīz uzreiz.