Vārds "egidą" nozīmē "aizgādībā" vai "pasargāts". Tas ir cēlies no grieķu mitoloģijas, kur "aegis" bija vairogs, ko nēsāja Zevs un Atēna, simbolizējot aizsardzību un varu.
Dziesmā Sanah to izmanto, lai aprakstītu pagātnes attiecības, kas bija "pod boską egidą" – dievišķā aizgādībā, norādot uz to, ka tās bija īpašas, svētas un aizsargātas. Tas piešķir dziesmai poētisku un nedaudz nostalģisku noskaņu.
Sanah dziesma "Było, Minęło" ir tāda saldsērīga atmiņu un nožēlas pilna dziesma par zaudētu mīlestību. Dziedātāja atskatās uz attiecībām, kas nekad īsti nesākās, jo otra puse "Nigdy nie dałeś znać, nie powiedziałeś słowa" [Tu nekad nedevi ziņu, nepateici ne vārda]. Viņa sapņo par to, kā varēja būt: "Mogłeś tu obok być i czule mnie całować" [Tu varēji būt šeit blakus un maigi mani skūpstīt].
Dziesma ir pilna ar spilgtiem, gandrīz sirreāliem attēliem, kas parāda laika ritējumu un to, kā viss mainās pēc šķiršanās. Iedomājies: "Śnieg spadł w lipcu, nie w grudniu" [Sniegs uzsniga jūlijā, nevis decembrī] un "Północny mróz jest na południu" [Ziemeļu sals ir dienvidos] — tas parāda, cik ļoti pasaule ir apgriezusies kājām gaisā. Viņa atzīst, ka ir mainījusies arī pati: "Mój głos to alt, już nie sopran" [Mana balss ir alts, vairs nav soprāns]. Lai gan sāpes ir dziļas, viņa tās patur pie sevis: "To krzyk i płacz, o którym nigdy nie dam znać" [Tas ir kliedziens un raudas, par ko es nekad nedošu ziņu]. Tas ir tik skumji, bet reizē arī ļoti atpazīstami, vai ne?