Мерехтить [merekhtyt] nozīmē “mirgo” vai “vizmē”, un tas ir poētisks darbības vārds, kas ikdienas valodā nav īpaši bieži sastopams.
Dziesmā frāze «мерехтить тривога» [merekhtyt tryvoha] apraksta, kā bērnu acīs atkal iemirgojas nemiers. Šis vārds rada spilgtu, gandrīz vizuālu sajūtu: trauksme acīs parādās kā mainīga gaisma.
“Changes” ir dziesma par pārmaiņām, kuras ne vienmēr var panākt ārējā pasaulē. “No we can't change the weather” [Nē, mēs nevaram mainīt laikapstākļus], toties “we can change our hearts” [mēs varam mainīt savas sirdis]. Šeit cilvēki krīt, ceļas un mēģina palikt kopā: “Pick ourselves up on the way down” [Pacelsim sevi, kad ejam lejup]. Dziesmas tēli ir vienkārši, bet spītīgi cerīgi: iestādīt ziedus zemē, salauzt lāstu un “thread the needle” [izvērt adatu], it kā ar ļoti precīzu kustību būtu jāizved sevi cauri briesmām.
Ukrainiski dziedātajā daļā brīvība vairs nav abstrakta ideja. Tā ir kaut kas kārojams, bet citiem to neļauj paņemt, jo “віри в неї нема” [ticības tai nav]. Tur parādās bumbas, izjukuši plāni, dzimtene un aizsardzība. Īpaši spēcīgs ir tēls par mīnām: “Берем міни ми руками” [Mēs ņemam mīnas rokās] un “Садимо на городі ми мимо мін” [Stādām dārzā, izvairoties no mīnām]. Tas ir absurds, bīstams dārza darbs kara vidū. Noslēgumā atkārtojas jautājums “Хто покаже нам шлях, що веде до бога” [Kas mums parādīs ceļu, kas ved pie Dieva?], kam seko bērnu acīs mirgojoša trauksme. Tāpēc dziesmas lūgšana “Pray to the gods of good and evil” [Lūdz dievus, gan labos, gan ļaunos] skan reizē kā prasība pēc brīvības un mēģinājums noticēt, ka vēl iespējams atrast ceļu uz priekšu.