Vārds kunniavieras burtiski tulkojams kā "goda viesis". Tas ir saliktenis no kunnia (gods) un vieras (viesis).
Šajā dziesmā tas tiek lietots metaforiski, lai aprakstītu skumjas. Skumjas nav kaut kas, no kā jābaidās vai kas jāizvairās, bet gan jāuzņem kā svarīgs viesis, kas atnes vērtīgas mācības. Tas ir neparasts un poētisks veids, kā runāt par tik universālu emociju.
Šī dziesma, "Suru On Kunniavieras" jeb "Bēdas ir goda viesis", ir tik skaista un pārdomas rosinoša! Jenni Vartiainen dzied par to, kā mums vajadzētu pieņemt bēdas, nevis tās atraidīt. Iedomājies, ka bēdas ir kā sēkla, kas jālaista ar asarām, lai tā uzziedētu – "Surua kyynelin kastella täytyy / Jotta se puhkeais kukkaan" [Bēdas jālaista ar asarām / Lai tās uzziedētu].
Dziesma mudina mūs uzaicināt bēdas iekšā, kad tās klauvē pie durvīm, piedāvāt tām pajumti un rūpēties par tām. Tā saka, ka bēdas neatpaliks uz visiem laikiem, tās aizies, bet atgriezīsies atkal, un katru reizi tās mums iemācīs kaut ko vērtīgu. Tās ir kā atmiņas, kas ir dārgākas par zeltu – "Muistot on kalleinta kultaa" [Atmiņas ir dārgākais zelts]. Un atceries, ka pēc asarām vienmēr nāk jauna diena, kad soļi ir viegli – "Tuleehan tuolta se toinen päivä / Kun on kepeät askeleet" [Nāks taču tā otra diena / Kad soļi ir viegli].