Eigenarten tulkojas kā 'īpatnības' vai 'savdabības'. Tas ir interesants vārds, jo tas aptver gan dīvainības, gan unikālās rakstura iezīmes, kas padara cilvēku īpašu.
Dziesmā Makss Rābe dzied par to, kā viņš un viņa mīļotā labi saprot viens otra "Eigenarten" – gan tās dīvainās, gan tās skaistās. Tas parāda dziļu pieņemšanu un mīlestību, kas pārsniedz virspusējo.
Šī dziesma ir sirsnīgs lūgums pēc tuvuma. Dziedātājs jautā: „Willst du mir nicht ans Herz gehen?“ [Vai tu negribi aizkustināt manu sirdi?] Izteiciens „ans Herz gehen“ vācu valodā nozīmē ļoti dziļi aizskart vai kļūt kādam īpaši tuvam, nevis burtiski doties pie sirds. Viņš lūdz apskāvienu, kas abiem palīdzētu atkal sasilt, un vēlas, lai otrs pamana viņa sāpes. Mazliet asprātīga ir rinda „Mein Glück macht Inventur“ [Mana laime veic inventarizāciju]: it kā laime pārbaudītu, kas vēl ir palicis. Tomēr lūgums ir pavisam tiešs: „Lass mich nicht allein“ [Neatstāj mani vienu].
Vēlāk dziesma kļūst par uzticības solījumu. Abi pieņem viens otru tādus, kādi viņi ir, arī ar savām dīvainībām, strīdiem un izlīgumiem. Rinda „Der Rest ist mir egal“ [Pārējais man ir vienalga] nozīmē, ka, ja šis cilvēks ir blakus, ārējās problēmas vairs nav svarīgas. Viņi viens otru labi pazīst, turas cieši un neļaus viens otram palikt nelaimē. „Ich würde ewig auf dich warten“ [Es gaidītu tevi mūžīgi] ir liels, gandrīz teatrāls solījums, bet dziesmas noslēgumā viss atgriežas pie vienkāršas atbildes: „Weil du mir ans Herz gehst“ [Jo tu man esi ļoti tuvs].