Vārds "ghiacciai" nozīmē "ledāji". Tas ir spēcīgs un neparasts vārds, kas dziesmās nav dzirdams katru dienu.
Šajā dziesmā Annalisa to izmanto metaforiski, lai aprakstītu attiecību aukstumu vai sastingumu, sakot "Siamo dentro i ghiacciai" (Mēs esam ledājos). Tas rada spilgtu tēlu par emocionālu attālumu vai sasalšanu, padarot to par patiesi neaizmirstamu vārdu.
Annalisa no Itālijas šajā dziesmā rāda vienu ļoti dīvainu, vētrainu nakti, kur attiecības šķiet iesprūdušas starp pievilkšanos, strīdiem un nespēju aiziet. Skaitlis desmit kļūst par pārspīlētu mērvienību: “Dieci giorni in una notte” [desmit dienas vienā naktī] un “Dieci bocche sul mio cocktail” [desmit mutes manā kokteilī]. Vēl asāka ir frāze “Dieci ultime volte” [desmit pēdējās reizes], jo solījums par pēdējo reizi atkārtojas atkal un atkal. “Una volta su cento” [viena reize no simta] nozīmē kaut ko ļoti retu, tomēr dziesmas varone joprojām cer uz šo vienīgo reizi.
Teksts ir pilns ar konkrētiem, mazliet absurdiem nakts kadriem: nepiemērots apģērbs, iemigšana autostāvvietā, franču skūpsti ar piegādi un ainas dzīvoklī. “Merito caffellatte corretto” [es esmu pelnījusi kafijaspienu ar piedevu] ir rotaļīga frāze, jo corretto itāliski nozīmē kafiju ar alkohola piedevu. Lietū viņa saka “sono fuori da me” [es esmu ārpus sevis], kas nozīmē, ka vairs nespēj sevi savaldīt vai saprast, bet mājās “non ha niente di te” [nav nekā no tevis]. Tomēr pēdējais skūpsts uz ielas ir “sacro” [svēts], tāpēc atgriešanās mājās nav tikai rūgta: šī nakts kaut ko iemāca, pat ja pēc stundas atkal pienāk īsziņa un, šķiet, vajadzīga vēl viena “pēdējā” reize.