Cauchemars nozīmē "murgi". Tas ir spēcīgs vārds, ko nedzird katrā dziesmā, un tas piešķir dziesmai dramatisku nokrāsu.
Dziesmā Angèle dzied par to, ka valodas dēļ sadalīties būtu "pire des cauchemars" (sliktākais murgs). Šis vārds izceļ viņas dziļās jūtas pret Briseli un tās daudzveidību, padarot to par neaizmirstamu vārdu.
Angēle, Beļģijas māksliniece, dzied par Briseli kā par savu īsto māju. Viņa to salīdzina ar Ņujorku un Parīzi: Briselei nav Ņujorkas torņu, Pompidū centra jeb Beaubourg, Sēnas vai Parīzes “mīlestības pilsētas” slavas. Turklāt sešus mēnešus gadā trūkst dienasgaismas. Taču dziesma par šiem trūkumiem pasmaida: pēc vētras cilvēki ar alus glāzēm tomēr sarīkos svētkus. Atkārtojums „Bruxelles, je t’aime” [Brisele, es tevi mīlu] un „Tu m’avais manqué” [Man tevis pietrūka] skan kā ļoti tieša mīlestības vēstule pilsētai. Pat Parīze viņu sauc atpakaļ, tomēr, ieraugot Briseli, viņai kļūst labāk. Pelēkās debesis un lietus šeit nav tikai slikti laikapstākļi, tie ir māju sajūtas signāli.
Dziesmā Brisele kļūst konkrēta: pieminēti tās rajoni Marolles, Flagey, Senžīla un Lākena, un dziedātāja saka, ka viņas skaistākie stāsti notikuši gan franču, gan flāmu valodā. Otrajā daļā parādās Beļģijas valodu jautājums: ja valsts kādreiz sadalītos un cilvēkiem būtu jāizvēlas puse tikai valodas dēļ, tas būtu “sliktākais murgs”. Flāmiski izteiktā rinda „Laat me het zeggen in het Vlaams” [Ļaujiet man to pateikt flāmiski] ievada pateicību: „Dank je Brussel voor m’n naam” [Paldies tev, Brisele, par manu vārdu]. Tas ir sirsnīgs, mazliet nekaunīgs pilsētas slavinājums, kurā Brisele nav perfekta, taču Angēlei tā vienalga ir “vislabākā” un “visskaistākā”.