Naufragio burtiski tulkojas kā "kuģa avārija". Tas ir spēcīgs un dramatisks vārds, ko nedzird katru dienu.
Šajā dziesmā ZAZ to izmanto metaforiski, lai aprakstītu sajūtu, ka esi pazaudēts emociju jūrā, sūtot S.O.S. vēstījumus. Tas rada spilgtu tēlu par to, kā jūtas cilvēks, kurš ir pilnībā pārņemts ar savām izjūtām un cerību uz glābšanu.
Franču dziedātāja ZAZ ar savu enerģisko džeza manieri šeit paņem tēlu, kas liek uzreiz saausīties: cilvēku, kurš jūrā met tukšas pudeles ar vēstulēm, kas rakstītas ar gaisu un tukšu tinti. Tā ir spēcīga vientulības sajūta, ko viņa raksturo vārdos: "Comme un fou va jeter à la mer des bouteilles vides" ("Kā traks met jūrā tukšas pudeles"). Tā vietā, lai klusi sēdētu stūrī, dziesmas varone bēg no klusuma un burtiski apreibinās pūlī: "Je me saoule avec le bruit des corps qui m'entourent" ("Es apreibinātos ar apkārtējo ķermeņu troksni"). Viņa cenšas izmisīgi turēties pie dzīves, kamēr apkārtējie cilvēki vijas kā liānas, bet tāpat nesaprot viņas saucienus pēc palīdzības.
Dziesmas kulminācija ir šie trauslie S.O.S signāli stikla traukos, kas cīnās ar viļņiem un beigās sašķīst pret klintīm: "Pris dans leur vaisseau de verre / Les messages luttent" ("Iesprostoti savā stikla kuģī / Vēstījumi cīnās"). Taču šis nav tikai stāsts par sabrukumu. Galvenā varone salasa stikla lauskas un salīmē tās kopā, skaidri saprotot, ka pagātni mainīt nav iespējams ("Contre le passé y'a rien à faire" — "Pret pagātni neko nevar iesākt"). Šis sauciens pēc palīdzības kļūst par apņemšanos tverties pie dzīves, pat ja visi varoņi pasaulē ir jānomaina un skaistākais vēl tikai priekšā.