Vārds "divague" nāk no darbības vārda "divaguer", kas nozīmē "klīst", "klejot" vai "novirzīties no tēmas". Tas nav ikdienišķs vārds, kas piešķir dziesmai poētisku un nedaudz melanholisku noskaņu.
Dziesmas kontekstā tas tiek lietots, lai aprakstītu prāta vai dvēseles klīšanu, piemēram, "Dans mon esprit tout divague" (Manā prātā viss klīst) un "Je ne veux que ton âme divaguant sur ma peau" (Es gribu tikai tavu dvēseli, kas klīst pa manu ādu). Tas lieliski atspoguļo mīlestības apmulsumu un ilgas.
Šī dziesma ir kā ielūkošanās kāda cilvēka prātā, kurš ir pilnīgi apmaldījies mīlestībā. Dziesmas sākumā dzirdam rindiņas: "Dans mon esprit tout divague / Je me perds dans tes yeux / Je me noie dans la vague / De ton regard amoureux" [Manā prātā viss klīst / Es pazūdu tavās acīs / Es slīkstu vilnī / Tava mīlošā skatiena]. Tas ir tik skaisti un mazliet dramatiski, vai ne? Viņš vai viņa vēlas tikai otra dvēseli, kas klīst pa ādu, un sevi dēvē par ziedu vai sievieti Romeo sirdī.
Dziesma turpinās ar nakts ainām, kurā viņš vai viņa raud un domā par mīļoto tikai tad, kad iestājas tumsa un uzbrūk "tristi dēmoni". Ir arī šis lūgums: "Aime-moi jusqu'à ce que les roses fanent / Que nos âmes sombrent dans les limbes profondes" [Mīli mani, līdz rozes novīst / Līdz mūsu dvēseles nogrimst dziļajās limbās]. Tas ir tik intensīvi! Un tad atkal jautājumi: "Qui es-tu? Où es-tu?" [Kas tu esi? Kur tu esi?], kas parāda šo apjukumu un ilgas pēc mīļotā. Dziesma ir par to, kā mīlestība var tevi pilnībā pārņemt, liekot justies gan laimīgam, gan apjukušam.