Strandkorb ir īpašs vācu vārds, kas apzīmē lielu, ar jumtiņu un sānu aizsargiem aprīkotu pludmales krēslu, kurā var sēdēt vai gulēt. Dziesmā tas rada romantisku ainu Baltijas jūras krastā: dziedātājs atceras, kā viņš un mīļotā sēdēja Strandkorb, apskāvušies.
Max Giesingera dziesmā “Nicht So Schnell” jeb “Ne tik ātri” cilvēks ir iestrēdzis gaidīšanā. Viņš vairs nezina, cik ilgi stāv uz vietas, un dienas kļūst īsākas, bet otrs cilvēks neatgriežas. Īpaši spēcīga ir frāze “Und mein Herz liegt auf Eis” [“Un mana sirds guļ uz ledus]: sirds vēl darbojas, dejo, dzīvo un smejas, tikai “Nur nicht so schnell” [“Tikai ne tik ātri”]. Tā nav pilnīga apstāšanās, drīzāk dzīve ļoti palēninātā režīmā pēc šķiršanās.
Dziesmas stāstītājs joprojām gaida, ka otrs pārdomās. Viņš pat saka: “Du sollst dich nicht verändern” [“Tev nav jāmainās”], it kā gribētu saglabāt otru cilvēku tieši tādu, kāds tas bija. Atmiņā paliek pavasaris pie Baltijas jūras, pludmales krēsls un mīļotais cilvēks rokās. Citi viņam jau saka, ka viņš velti tērē laiku, taču viņš domā: ja uz brīdi aizies, varbūt otrs tieši tad atnāks. Šī cerība ir mazliet naiva, bet ļoti cilvēciska, un atkārtotais “ne tik ātri” padara gaidīšanu gandrīz fiziski dzirdamu.