Marchita nozīmē 'novītis' vai 'nokaltis'. Tas ir spēcīgs vārds, kas apraksta ziedu, kas zaudējis savu svaigumu un skaistumu.
Dziesmā Marks Entonijs to izmanto, lai aprakstītu ziedu, ko viņš atrod ceļā – tas ir 'gandrīz bāls, noslīcis nopūtā'. Šis vārds rada spilgtu tēlu par kaut ko trauslu un aizmirstu, kam nepieciešama aprūpe un mīlestība, lai atkal uzplauktu.
“Flor Pálida” jeb “Bālais zieds” stāsta par cilvēku, kurš ceļā atrod gandrīz novītušu, bez ziedlapām palikušu puķi. Viņš to aiznes uz savu dārzu un sāk rūpēties: “Hallé una flor” [Es atradu puķi], bet “apareció marchita y deshojada” [tā parādījās novītusi un bez ziedlapām]. Puķe šeit kļūst par tēlu kādam, kurš ir zaudējis savu krāsu, siltumu un varbūt arī ticību mīlestībai. Dziesmas varonis tai dod “un poquito de amor” [mazliet mīlestības], sargā to ziemā un pamazām atjauno tās krāsu.
Skaistākais ir tas, ka rūpes atdzīvina arī pašu mīlestību. “Nació el amor que un día se había perdido” [Piedzima mīlestība, kas kādu dienu bija pazudusi], un līdz ar saules gaismu pazūd ēna, attālums un aizmirstība. Dziesmas varonis apsola puķi sargāt, lai “nadie le robe el color” [neviens tai neatņemtu krāsu] un lai tā nekad neaizietu. Beigās viņš saka, ka, to ieraudzījis, iemīlējās un paņēma sev līdzi. Tas ir ļoti tiešs, mazliet īpašniecisks mīlestības tēls, taču dziesmas centrā paliek maigums: mīlestība tiek parādīta kā ikdienas kopšana, siltums un pacietība.