Puolivahingossa tulkojas kā "nejauši" vai "puskļūdaini". Tas ir salikts vārds, kas apvieno "puoli" (puse) un "vahinko" (kaitējums, kļūda), radot nozīmi, ka kaut kas notiek bez pilnīgas apzinātas gribas, it kā "pa pusei nejauši".
Dziesmā tas raksturo, kā divi cilvēki, kas sākumā bija kā bērni, "nejauši" sāka iet vienu ceļu, kas vēlāk pārauga dziļās attiecībās. Šis vārds piešķir stāstam sirsnīgu un liktenīgu nokrāsu, norādot uz notikumu, kas nebija pilnībā plānots, bet izrādījās nozīmīgs.
Šī dziesma ir kā mīļa saruna ar senu draugu, atceroties kopīgo ceļu un to, kā esat mainījušies. Sākumā mēs redzam divus cilvēkus, kuri bauda vakaru kopā, smejas un aizmirst par rītdienu, jūtoties kā bērni: "Oomme taas kuin kaksi lasta" [Mēs atkal esam kā divi bērni]. Viņi atceras laiku, kad nejauši sāka iet pa to pašu ceļu.
Dziesmas centrā ir skaists salīdzinājums – mīļotais cilvēks parāda pa logu un saka: "me kai ollaan niin kuin nuo / Kaksi vanhaa puuta sateen pieksämää" [mēs droši vien esam kā tie / Divi veci koki, lietus pērti]. Šie koki stāv atsevišķi, skatās pavasarī un iztur visus vējus, bet zem zemes "Ne kaiken aikaa yhteen punoneet on juuriaan" [Tie visu laiku savijuši savas saknes kopā]. Tas ir tik spēcīgs tēls par to, kā divi cilvēki var būt individuāli, bet dziļi saistīti. Dziesma runā par laika ritējumu, par to, kā gadi un ziemas ir mainījuši viņu "mizu", bet viņi joprojām ir kopā, brīnoties, kā divi bērni ir izdzīvojuši līdz šim.