Vārds “aurora” nozīmē “rītausma”. Tas ir skaists un poētisks vārds, kas apzīmē pirmo gaismu, kas parādās debesīs pirms saullēkta.
Šajā dziesmā “aurora” simbolizē cerību un jaunu sākumu pēc grūtībām. Jão dzied: “Na noite é que você Consegue ver a aurora” (Tikai naktī tu vari ieraudzīt rītausmu), kas norāda, ka pat visdziļākajā tumsā ir iespējams atrast gaismu un jaunu sākumu.
Jão dziesmā “Aurora” runā cilvēks, kurš ļoti grib atkal būt laimīgs, pat ja ceļš līdz tam ir juceklīgs. Viņš aicina otru cilvēku ienākt viņa ķermenī un būt gan ūdenim, gan ugunij: “Entre no meu corpo / Seja água, seja fogo” [“Ienāc manā ķermenī / Esi ūdens, esi uguns”]. Šis tēls izklausās pēc vēlmes pēc pilnīgas tuvības, bet dziesmā ir arī pretrunas: viņš ir gan medījums, gan vilks, gan tas, kurš bēg, gan tas, kurš pats izvēlas virzienu. Viņš vairs negrib sevi sodīt par smaidu, un saka, ka ķermenis pats pasaka to, kas jāzina.
Īpaši skaista ir doma, ka gaisma parādās tieši tumsā: “Na noite é que você / Consegue ver a aurora” [“Tieši naktī tu vari ieraudzīt ausmu”]. “Aurora” šeit ir ausma, kas kļūst redzama pēc tumša laika, nevis vienkārši skaists vārds. Dziesmas cilvēks atzīst: “Tudo que eu perdi / É o que eu mais sou agora” [“Viss, ko es pazaudēju, tagad esmu visvairāk es pats”]. Viņš dodas prom, ar slapjām kājām ceļmalā, un vētra viņu aiznes mājās. Pat ja rīt viņš neatgriezīsies, viņš lūdz mīļoto gaidīt un paļaujas, ka laiks nekļūdās. Te nav gludas atbildes, tikai ļoti dzīvs solījums meklēt ceļu uz mājām un uz savu laimi.