Boso nozīmē “basām kājām”, bez apaviem. Tā ir dziesmas centrālā metafora: atstājot visas mantas, cilvēks aiziet tukšām rokām un brīvs no materiālās pasaules.
Šis vārds ir īpaši atmiņā paliekošs, jo tas ir arī dziesmas nosaukums un poētiski izsaka vienkāršību, brīvību un atgriešanos pie būtiskā.
Dziesma sākas ar aizmirstām lietām: neizmantotu fraku, cauru mēteli, novalkātu kurpi un piemirstu šalli. Katra no tām it kā sapņo un vēl cer atkal kļūt moderna, pirms klusi izgaist. Arī pazudušais lietussargs gaida lietu, bet pulkstenis nezina, kā dzīvot bez cilvēka rokām. Šī ir mazliet smieklīga, mazliet skumja aina, kurā mantas uzvedas gandrīz kā cilvēki un nevēlas tikt atstātas kaudzē.
Atkārtojošais motīvs ir vienkāršs un ļoti tiešs: “Pójdę boso” [es iešu basām kājām]. Kad Dievs sauks, dziesmas stāstītājs atvadīsies no visām šīm lietām un aizies neko nepaņēmis. “Zamkną za mną drzwi” [aiz manis aizvērs durvis] un “Nie zabiorę nic” [es neko nepaņemšu] padara beigas pavisam skaidras: aiz dzīves durvīm nepaliks vieta ne frakai, ne pulkstenim, ne visai sakrātajai mantu kaudzei. Tāpēc “Boso” skan kā vienkārša, reizē rotaļīga pārdomas par pieķeršanos lietām un aiziešanu no šīs pasaules ar tukšām rokām.