Épris nozīmē "aizrāvies" vai "iemīlējies". Tas ir skaists un nedaudz formāls vārds, kas piešķir dziesmai poētisku noskaņu.
Dziesmā tas tiek lietots, lai aprakstītu Parīzes debesis, kas ir "aizrāvušās" ar pilsētu un tās iedzīvotājiem, kā arī pašu Parīzes tautu, kas ir "aizrāvusies" ar savu veco pilsētu. Tas lieliski atspoguļo mīlestību un pieķeršanos, kas caurvij visu dziesmu.
Yves Montand, Francijā un Itālijā pazīstams mākslinieks, šajā dziesmā rāda Parīzi kā pilsētu, kurai pašai ir balss un garastāvoklis. Zem Parīzes debesīm dzimst dziesma kāda puiša sirdī, mīlnieki būvē savu laimi, bet pie Bercī tilta sēž filozofs, spēlē divi mūziķi un apkārt klīst ziņkārīgie. Vēlāk tūkstošiem cilvēku dzied par savu veco pilsētu. Īpaši jauka ir rinda „Sous le ciel de Paris s'envole une chanson” [Zem Parīzes debesīm aizlido dziesma], jo dziesma te gandrīz kļūst par mazu putnu, kas paceļas virs pilsētas.
Dziesmas Parīze nav tikai romantiska. Pie Dievmātes katedrāles reizēm briest drāma, taču „à Paname” [Parīzē] var notikt jebkas. „Paname” ir sarunvalodas vārds Parīzes apzīmēšanai, tāpēc pilsēta skan brīvāk un ikdienišķāk. Akordeons, vasaras saules stari un kuģinieks atnes cerību, bet debesis slepeni ir iemīlējušās Senluisas salā. Kad sala tām smaida, debesis uzvelk zilas drēbes; kad līst, tās ir nelaimīgas. Un, ja tās kļūst greizsirdīgas uz saviem miljoniem mīļāko, sāk dārdēt pērkons. Par laimi, šīs debesis ilgi nedusmojas: lai izlīgtu, tās uzdāvina varavīksni.