S'acharner nozīmē neatlaidīgi censties, uzstāt vai pat apsēsties ar kaut ko, bieži vien ar negatīvu nokrāsu, piemēram, neatlaidīgi turpināt kaut ko, kas rada sāpes vai ciešanas.
Dziesmā Slimane dzied: "Pourquoi s'acharner, tu recommences" (Kāpēc uzstāt, tu sāc no jauna). Šis vārds lieliski atspoguļo dziesmas tēmu par atkārtotām sāpēm un cīņu, ko dziedātājs piedzīvo mīlestības dēļ, padarot to par spēcīgu un emocionāli piesātinātu vārdu, kas nav bieži sastopams ikdienas dziesmās.
Slimane dziesmā “Dernière Danse” [“Pēdējā deja”] rāda cilvēku, kurš pēc šķiršanās klīst viens pa Parīzi un mēģina aizbēgt no sāpēm. Viņš saka: “Je ne suis qu'un être sans importance” [“Es esmu tikai nenozīmīga būtne”], bet bez mīļotā cilvēka viņa dzīve šķiet tukša. Frāze “Je suis un peu paro” [“Es esmu mazliet paranoisks”] ir sarunvalodas saīsinājums no paranoïaque, un tā piešķir tekstam ļoti tiešu, satrauktu toni. Metro, troksnis, bailes un vientuļa klaiņošana pa Parīzi veido nemierīgu nakts ainu.
Deja šeit kļūst par veidu, kā uz brīdi aizmirst “ma peine immense” [“manas milzīgās sāpes”]. Dziedātājs dejo ar vēju un lietu, skrien, lido un atkārto “Et je danse, danse, danse” [“Un es dejoju, dejoju, dejoju”], it kā kustība varētu viņu izraut no atgriežamās sāpes. Tomēr cerība nav pazudusi: viņš vēl ilgojas pēc “un peu d'amour, un brin de miel” [“mazliet mīlestības, šķipsniņas medus”]. Noslēgumā viņš sevi nosauc par “une enfant du monde” [“pasaules bērnu”], tāpēc šī deja kļūst arī par mēģinājumu atrast vietu pasaulē, pat ja dzīve bez otra cilvēka pagaidām ir tikai spoža, bet tukša dekorācija.