Frāze "Köttet är svagt" tiešā tulkojumā nozīmē "Miesa ir vāja". Tā ir interesanta, jo tā ir atsauce uz Bībeles frāzi "Gars ir dedzīgs, bet miesa ir vāja", kas bieži tiek izmantota, lai aprakstītu iekšēju konfliktu starp labiem nodomiem un nespēju tiem sekot.
Dziesmas kontekstā šī frāze atspoguļo cīņu starp vēlmi aiziet no sāpīgām atmiņām un nespēju to izdarīt, jo fiziskā vai emocionālā vājība neļauj to darīt. Tā ir spēcīga un poētiska frāze, kas piešķir dziesmai dziļumu un atpazīstamību.
Säkert! dziesmā atmiņa atgriežas nevis kā mierīgs stāsts, bet kā ķermeņa reakcija. “Nu kommer allt tillbaks” [Tagad viss atgriežas] atkārtojas kopā ar sirdi, galvu, pirkstiem, muguru, sprandu un saspiestām dūrēm. Tās ir saraustītas ainas pēc kāda smaga notikuma: iela, veikals, kas atrodas pārāk tālu, augstceltnes, jaka, kas atgādina agrāk turētu jaku, un smarža, kas atgādina pieskārienu mugurai. Pat nejauši priekšmeti un vietas iedarbina visu no jauna. Frāze “idioter, idioter, idioter” [idioti, idioti, idioti] skan kā galvas čuksts, kas pārvēršas kopīgā, uzmācīgā balsī.
Visstiprāk dziesmā saduras vēlme aiziet un vēlme palikt sarunāties. “Jag borde gå men köttet är svagt” [Man vajadzētu iet, bet miesa ir vāja] ir tiešs, mazliet nežēlīgs izteiciens: prāts zina, ka jādodas prom, taču ķermenis nepaklausa. Stāstītājs gribētu palikt, bet, ieraugot šo cilvēku, “kommer allt tillbaks igen” [viss atkal atgriežas]. Beigās viņš ieiet pa vārtrūmi, kāpj pa kāpnēm un šķērso pagalmu, tomēr atzīst: “Är aldrig över dig” [Es nekad neesmu ticis tev pāri]. Dziesmas spēks ir šajā pretrunā: galva saka, ka tas ir beidzies, bet jaka, ceļš, vārnas un pats ķermenis tam netic.