Cobblestone tulkojumā nozīmē "bruģakmens". Tas ir interesants vārds, jo tas uzbur spēcīgu vizuālo tēlu par vecām, šaurām ielām, kas nav bieži sastopams mūsdienu dziesmās.
Dziesmā tas palīdz radīt drūmu un vientuļu atmosfēru, kad dziedātājs staigā pa šīm ielām, meklējot jēgu. Tas ir vārds, kas piešķir dziesmai dziļumu un vēsturisku noskaņu.
Šī dziesma sākas ar vārdiem "Sveika, tumsa, mans vecais draugs", ievadot mūs stāstītāja vientuļajā pasaulē. Viņš klīst pa tumšām, bruģētām ielām, kad pēkšņi viņa acis apžilbina spoža neona gaisma. Šajā gaismā viņš redz tūkstošiem cilvēku, kuri, šķiet, ir zaudējuši spēju patiesi sazināties. Viņi "runā, bet nesarunājas" un "dzird, bet neieklausās". Šis klusums nav miers, bet gan tukšums un atsvešinātība starp cilvēkiem.
Stāstītājs mēģina brīdināt pūli, sakot, ka "klusums aug kā vēzis", taču viņa vārdi paliek nesadzirdēti, kā "klusi lietus pilieni". Tā vietā cilvēki pielūdz pašu radīto "neona dievu", ignorējot viņa aicinājumu. Dziesma noslēdzas ar atziņu, ka patiesie praviešu vārdi nav atrodami spožās reklāmās, bet gan uzrakstīti uz "metro sienām" un iečukstēti visuresošajā "klusuma skaņā", gaidot, kad kāds tajos ieklausīsies.