Klatergoud burtiski tulkojas kā "mākslīgais zelts" vai "spīguļi". Tas ir interesants vārds, jo tas nav ikdienas vārds un tam ir spēcīga metaforiska nozīme.
Dziesmā tas tiek izmantots, lai kritizētu to, kā cilvēki iznīcina dabu un vērtīgas lietas, piemēram, tūkstošgadīgus kokus, lai iegūtu kaut ko bezvērtīgu un virspusēju, kas tikai izskatās vērtīgs. Tas uzsver dziesmas galveno vēstījumu par vides aizsardzību un patiesajām vērtībām.
K3 dziesmā “De Aarde Beeft” jeb “Zeme trīc” planēta it kā brīdina cilvēkus apstāties un paskatīties, kas notiek apkārt. Automašīnas traucas pa ielām, pasaule kļūst arvien ātrāka, bet neviens uz brīdi neapstājas: “Een wereld die te snel gaat” [pasaule, kas iet pārāk ātri]. Jūrā apgāžas aisbergs, televīzijā ministri nosarkst un saka, ka viss nemaz nav tik slikti. Atkārtotais “En de aarde beeft” [un zeme trīc] skan kā skaļš brīdinājums. Frāze “My god” šeit ir izbrīna un sašutuma izsauciens, līdzīgs “ak Dievs!”.
Dziesma runā par atbildību pret visu dzīvo un pret bērniem, kuriem šī planēta tiks nodota. Tūkstoš gadu vecs koks tiek nocirsts un tā vietā izvēlēts “klatergoud” [spožs, bet nevērtīgs spīdums], tātad ātra peļņa ir svarīgāka par dzīvu mežu. Īpaši tiešs ir jautājums “Dat je deze planeet deelt met alles dat leeft” [ka tu dalies šajā planētā ar visu, kas dzīvo]. Dziesmas beigās bērni paši aicina rīkoties: “Zeg nee zo luid als je kan” [saki “nē” tik skaļi, cik vari] un “leg je hand in mijn hand” [ieliec savu roku manējā]. Tas pārvērš pārmetumu par kopīgu solījumu: neklusēt, kad pieaugušie saka, ka problēmu nav, un sargāt pasauli, kas nav domāta tikai mums.