Dondersgoed ir sarunvalodas izteiciens, kas burtiski nozīmē “velnišķīgi labi”, bet parasti tiek lietots nozīmē “ļoti labi” vai “pilnīgi skaidri”. Dziesmā “Ik weet dondersgoed dat dit niet echt bestaat” tas uzsver, ka dziedātājs ļoti labi apzinās, ka viņa iztēlotā situācija nav īsta, lai gan jūtas neļauj to pieņemt.
Hannas Mae un Maksima dziesmā cilvēks atkal dodas pie bijušā mīļotā, lai gan pats sev sola, ka šī būs pēdējā reize. Viņš iet ierasto ceļu un brauc ar 7. tramvaju vai autobusu: “Minuutje lopen en dan lijn 7” [Minūti jāiet, un tad 7. līnija]. Solījums aizbraukt ar pirmo vilcienu izklausās apņēmīgs, taču sirds jau zina, ka aizbraukt nebūs viegli. Pagājušas tikai 16 stundas, bet prātā atkal parādās otrs cilvēks uz dīvāna, apskāvienā, ar rokām matos.
Dziesmas centrā ir ļoti tiešs lūgums: “Ik wil dat je liegt” [Es gribu, lai tu melo]. Runātājs vēlas vēl vienu reizi dzirdēt, ka nekas nav mainījies, ka viņš joprojām ir vajadzīgs un ir “de ware” [īstais cilvēks, īstais dzīvesbiedrs]. Viņš pats labi saprot, ka šī tuvība vairs nav īsta, tomēr lūdz: “Laat me nog één keer geloven” [Ļauj man vēl vienu reizi noticēt]. Frāze “dondersgoed” nozīmē “ļoti labi, pilnīgi skaidri”, tāpēc atzīšanās ir īpaši skarba: viņš zina patiesību, bet vēl nav gatavs tai sekot. Un, lai arī saka “pēdējā reize” jau simto reizi, viņa sirds joprojām ir aizņemta.