Naufragare nozīmē “ciest kuģa avārijā” vai “nogrimt”, taču dziesmā tas lietots pārnestā nozīmē. Frāzē “mentre lascio naufragare un ridicolo pensiero” dziedātāja ļauj kādai muļķīgai domai pazust, it kā tā nogrimtu jūrā, radot spilgtu un poētisku tēlu.
Elisas un Ligabues dziesma „Gli Ostacoli Del Cuore” jeb „Sirds šķēršļi” runā par diviem cilvēkiem, kuri viens otru vēl pilnībā nepazīst. Starp šiem šķēršļiem tomēr parādās „un principio di magia” [mazs maģijas sākums], kas pieķeras gan vakaram, kurš nebeidzas, gan naktij, kuru labāk būtu izmest kā Ziemassvētku dāvanu paciņu. Šis salīdzinājums ir mazliet smieklīgs un ļoti konkrēts: dažas domas un vakari šķiet kā neveiksmīga dāvana, ko negribas paturēt. Dziesmā ir arī „un principio d’ironia” [mazs ironijas sākums], jo cilvēks rūpīgi glabā savas slepenākās domas, bet beigās atklāj, ka pats tās jau ir nodevis otram.
Atkārtojošais jautājums „Quante cose che non sai di me” [cik daudz tu par mani nezini] uzsver, ka kopīgā ceļā vēl ir daudz ko atklāt. Daļa lietu jāņem līdzi, dažas jāiemācās nopelnīt, bet citas jāizmet. Pie jūras runātājs ļauj „naufragare un ridicolo pensiero” [smieklīgai domai nogrimt], un kāda enerģija viņu šūpo starp teikto un izdarīto. Īpaši skaista ir doma, ka pat staigāšana starp „gli ostacoli del cuore” [sirds šķēršļiem] rada troksni: tuvība nav klusa vai vienkārša, taču tā kļūst iespējama, kad abi sāk dalīties ar nezināmo.