Boiadeira ir Brazīlijas lauku dzīvei raksturīgs vārds, kas apzīmē meiteni vai sievieti, kura strādā ar liellopiem, līdzīgi kā kovboje. Dziesmā tas parādās iztēlotajā nākotnē: pāra meita būtu a filha boiadeira, lauku dzīves un nepiepildītā kopīgā sapņa simbols.
Brazīlijas sertanejo zvaigzne Ana Castela dziesmā "Nosso Quadro" runā par to neērto brīdi pirms miega, kad cilvēks skatās griestos un prāto: "Será que se fosse hoje / A gente dava certo?" (Vai, ja tas būtu šodien, mums izdotos?). Tā nav nikna šķiršanās dziesma. Te nav dusmu vai naida, tikai žēlums par stāstu, kas aprāvās pusratā kā neizdota seriāla sērija. Ana atskatās uz 2017. gada nogali, kad viņa sāka zobārstniecības studijas ("Odonto", saīsinājums no odontologia), bet bijušais mācījās veterināriju ("Vet"). Dzīve gāja uz priekšu, draugi prasa jaunumus, un tēvs vēl cer uz mazbērniem, bet laiks nebija viņu pusē.
Dziesmas centrs ir izsapņotā nākotne laukos, kas tā arī nepiepildījās. Viņa dzied par kāzu fotogrāfiju pie baznīcas, kas nekad netiks pielikta pie sienas: "Agora o nosso quadro casando na igreja / Não vai ser pendurado" (Tagad mūsu kāzu bilde baznīcā netiks piekārta). Tā vietā paliek tikai prātā uzburtas ainas ar lopu ganīšanu, meitiņu kovbojmeiteni (boiadeira) un dzīvi laukos (vida no mato). Pat ja šis stāsts palika tikai viņas galvā, Ana bez rūgtuma atzīst: "Vai ser amor mesmo não sendo a vida inteira" (Tā būs mīlestība pat tad, ja tā nav uz visu mūžu).