Melanina nozīmē “melanīns”, dabisks pigments, kas piešķir ādai, matiem un acīm krāsu un palīdz aizsargāt ādu no saules.
Dziesmā saules gaisma tiek attēlota kā spēks, kas “bagātina manu melanīnu”. Šis neparastais un poētiskais vārda lietojums savieno sauli ar ķermeņa dabisko skaistumu, padarot to īpaši neaizmirstamu.
Brazīliešu mākslinieks Vitors Klejs šajā dziesmā nerunā par kādu noslēpumainu mīļoto, bet burtiski vēršas pie saules debesīs. Viņš lūdz tai neaizmirst par viņu un atnest gaismu: "Ô, sol, vê se não esquece / E me ilumina" (Ak, saule, lūk, neaizmirsti / Un apgaismo mani). Turklāt viņš atklāti pasaka, ka saule viņam vajadzīga pavisam praktiskam mērķim, lai dabūtu iedegumu: "vê se enriquece / A minha melanina" (paskaties, vai vari bagātināt / Manu melanīnu). Tā ir tieša un asprātīga atzīšanās, ka bez saules stariem viņam vienkārši zūd smaids.
Kad saule parādās, viņa pasaule nomierinās, un tās gaisma kļūst par patvērumu: "O seu brilho é o meu abrigo" (Tavs spīdums ir mans patvērums). Taču, tiklīdz saule noriet vai pazūd, viss kļūst haotisks. Šo brīdi viņš apraksta ar ritmisku frāzi "Quem ficar, ficou, quem foi, vai vai" (Kas paliek, tas palika, kurš aizgāja, iet prom). Tas ir brīdis, kad pasaule novērš uzmanību un katrs aiziet savu ceļu. Dziesmas noslēgumā viņš atkārto savu galveno lūgumu: "aquece a minha alma e mantém a minha calma" (sasildi manu dvēseli un saglabā manu mieru). Tā ir dziesma cilvēkam, kuram labs garastāvoklis burtiski ir atkarīgs no siltiem saules stariem.