22 Settembre Lyrics in Latvian by Ultimo
Squarciagola ir interesants vārds, kas nozīmē kliegt vai smieties pilnā kaklā, no visa spēka, bez jebkādas kautrēšanās. Tas burtiski apraksta 'saplēstu rīkli', uzsverot, cik stipri skan balss.
Dziesmā izskan rinda "Ridere a squarciagola" ("Smejamies pilnā rīklē"), radot ainu par pilnīgu, neatturamu prieku, kad kāds smejas tik skaļi, ka šķiet gandrīz pārmērīgi.
Šī dziesma skan kā apņēmīga saruna par dzīvi bez liekas atļaujas prasīšanas. Ultimo stāstītājs saka: „Preferisco vivere / Senza mai più chiedere” [„Es labāk izvēlos dzīvot / vairs nekad neko neprasot”] un „Preferisco stringere / Che lasciare perdere” [„Es labāk izvēlos turēties cieši / nekā padoties”]. Viņš pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, pat ja tā šķiet impulsīva: pasaule viņam ir „istinto” [„instinkts”]. Tajā pašā laikā dziesmā ir vieta tuvībai un šaubām: divi cilvēki var aiziet katrs savu ceļu, pēc tam atkal satuvināties, dalīties noslēpumā un uzticēties viens otram. Frāze „Lasciarsi” [„šķirties”] šeit nav vienkārši galīgs punkts, jo vēlāk seko aicinājums nākt tuvāk.
Īpaši jauka ir doma par vecajām pārliecībām: tās var atstāt aiz muguras un uzbūvēt jaunas ar „maniem vārdiem”. Stāstītājs lūdz otram cilvēkam mazliet uzticēties, bet vienlaikus atzīst savu aukstumu un saka, ka cer tikt izglābts. Viņš atceras sevi parkā, mudinot: „mostra quanto vali” [„parādi, cik tu esi vērts”], un atgādina, ka nepiepildīts sapnis nav iemesls salūzt. 22. septembris kļūst par ļoti konkrētu atmiņas vietu, kur viņš kādreiz atgriezīsies, lai gan šobrīd to nevar atļauties. Viņš negrib steigties nākotnē ar vilcienu, bet vēlas izbaudīt pat vienu vienkāršu minūti. Dziesmas beigās parādās skaists, mazliet drosmīgs solījums: dziedāt ziemas vidū, lai atnestu pavasari. Šeit „prendo la vita com’è” [„es pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir”] nav pasīva padošanās, bet izvēle celties, kāpt ārā no vilciena un pašam doties līdz galam.
