Atlantis ir mītiska, zemūdens pilsēta, kas pazīstama no sengrieķu leģendām. Tā simbolizē kaut ko lielisku, kas ir zudis vai nogrimis.
Dziesmā vārds "Atlantis" tiek lietots kā metafora attiecībām, kas, neskatoties uz to, ka tās tika celtas ar pūlēm, sabrūk un pazūd, gluži kā leģendārā pilsēta. Tas ir spēcīgs tēls, kas uzsver zaudējuma un bezcerības sajūtu.
Sagatavojies emocionālam ceļojumam ar britu dueta Seafret dziesmu "Atlantis". Šī dziesma izmanto mītisko nogrimušo pilsētu Atlantīdu kā spēcīgu metaforu attiecībām, kas ir uz sabrukšanas robežas. Dziesmas vārdos tiek stāstīts par kaut ko skaistu, kas celts uz "nedrošas zemes" (shaky ground). Tāpat kā leģendārā pilsēta, arī šīs attiecības ir nolemtas bojāejai, un dziedātājs atzīst savu bezspēcību: "Es nevaru mūs izglābt, mana Atlantīda, mēs krītam" (I can't save us, my Atlantis, we fall).
Dziesma ir pilna ar sāpīgām atziņām un nožēlu. Vārdi, kurus vairs nevar ņemt atpakaļ ("You can't take back the things you said"), ir atstājuši neizdzēšamas pēdas. Tiek aprakstīta sajūta, ka viss, kas bijis pazīstams, tiek zaudēts, radot bailes un nedrošību. Tēls ar putniem, kas pamet kokus ("The birds that left the trees"), pastiprina pamestības un tukšuma sajūtu. Galu galā runātājs pat sāk šaubīties par sevi, vaicājot: "Varbūt es neesmu radīts mīlestībai?" (Maybe I'm not built for love).