Atlantide ir itāļu valodas vārds, kas nozīmē "Atlantīda". Tas ir mītisks, zemūdens pilsētas nosaukums, kas pazīstama no sengrieķu leģendām.
Dziesmā šis vārds tiek izmantots, lai aprakstītu sajūtu, ka esi pazaudēts un iesprostots, līdzīgi kā leģendārā pilsēta, kas pazuda zem viļņiem. Tas piešķir dziesmai noslēpumainu un poētisku noskaņu.
Šī dziesma, "Atlantide" no Sāras Toskano, ir kā ceļojums cauri jūtām, kad gribas visu mainīt, bet tomēr palikt uzticīgam savām vēlmēm. Dziesmas sākumā viņa saka: "Io vorrei / Darti la mia parola / Dirti, 'Non vedo l'ora'" [Es gribētu / Dot tev savu vārdu / Teikt tev: 'Nevaru sagaidīt']. Tas parāda vēlmi pēc jauna sākuma un cerību. Bet tajā pašā laikā viņa atzīst bailes un nedrošību, sakot: "Ho paura e lo ammetto / Sono mesi che aspetto" [Man ir bail, un es to atzīstu / Esmu gaidījusi mēnešiem].
Dziesma stāsta par to, kā viņa cenšas izkļūt no ierastā, no "vortices" [viesuļa] un "margine" [malas], kurā jutās iesprostota. Viņa grib mainīt virzienu: "Adesso cambio direzione / Ma non cambio l'intenzione" [Tagad es mainīšu virzienu / Bet nemainīšu nodomu]. Tas ir spēcīgs vēstījums par to, ka, lai arī dzīve liek mums mainīties, mūsu patiesās vēlmes un mērķi paliek nemainīgi. Dziesma ir par drosmi pieņemt pārmaiņas un meklēt savu ceļu, pat ja tas nozīmē doties uz "un'altra parte del mondo" [citur pasaulē].