Lichterloh nozīmē "liesmās" vai "spilgti degošs". Tas ir spēcīgs vārds, kas apraksta intensīvu un spožu degšanu.
Šajā dziesmā tas tiek izmantots, lai aprakstītu jūrnieka sirdi, kas deg "lichterloh" – tas nozīmē, ka viņa sirds deg ar kaisli un dedzību, iespējams, gan pret jūru, gan pret mīlestību, ko viņš atstājis krastā. Tas piešķir dziesmai emocionālu dziļumu un dramatismu.
“Santiano” ir jūrnieka atvadu dziesma ar ļoti skaidru izvēli: palikt krastā pie mīļotās vai doties jūrā. Viņš atzīst, ka šķiršanās ir smaga un asaras ir “salzig und tief wie das Meer” [sāļas un dziļas kā jūra], tomēr viņa jūrnieka sirds deg spoži. Atkārtotais aicinājums “Leinen los, volle Fahrt, Santiano” [atraisiet tauvas, pilnā gaitā, Santiano] skan kā komanda kuģa apkalpei. “Segel hoch” [paceliet buras] un “Geradeaus, wenn das Meer uns ruft” [taisni uz priekšu, kad jūra mūs sauc] padara aizbraukšanu gandrīz neapturamu.
Šeit brīvība ir svarīgāka par māju un naudu. Jūrnieks grib nokļūt tur, “wo der Mond versinkt” [kur noriet Mēness], vēl pirms rītausmas, un viņa mājas ir visa pasaule: “Unser Schloss ist die ganze Welt, unsere Decke ist das Himmelszelt” [mūsu pils ir visa pasaule, mūsu sega ir debess jums]. Tas ir romantisks, mazliet pārspīlēts jūrnieka sapnis, kur kuģis dodas vakara sārtumā, kamēr vējš un jūra nosaka ceļu. Dziesmas spēks ir tieši šajā pretrunā: sirds paliek pie meitenes, bet kuģis turpina kustēties uz priekšu.