Hesa nozīmē “aizsmakuši” vai “ar aizsmakušu balsi”. Dziesmā tā parādās tēlainā izteicienā “måsarna skrattar sig hesa” — “kaijas smejas, līdz kļūst aizsmakušas”, radot neparastu un spilgtu Magalufas atmosfēru.
“Magaluf” ir stāsts par pāri, kura pēdējais kopīgais ceļojums aizved uz Magalufu. Dziesmas sākumā stāstītājs saka: “Till Magaluf styrde vi vår sista resa” [Mēs devāmies savā pēdējā ceļojumā uz Magalufu]. Viņš nespēj partneri atturēt no palikšanas, lai gan pats gribētu doties mājās. Magalufa šeit ir īsta vieta, ko dziesma parāda caur jūras krastu un kaijām: “Där måsarna skrattar sig hesa” [Tur kaijas nokliedz savas balsis]. Mazliet smieklīgs tēls, bet aiz tā slēpjas ļoti nepatīkama atmiņa par laiku, kad abi vēl bija kopā.
Attiecības pamazām izjūk pavisam konkrētās ainās. Viņa katru vakaru pazūd un atgriežas tikai no rīta, bet stāstītājs cer, ka pēc miega reibums pāries un viss kļūs labāk. Tā nenotiek: “Varje morgon var likadan” [Katrs rīts bija tāds pats]. Viņa sēž pie kafijas un sapņo, it kā viņš nekad nebūtu pastāvējis. Vēlāk viņš saprot, ka viņa satikusi kādu citu, un Magalufa, kas sākumā bija kopīgs ceļojums, viņam kļūst par pilsētu, kuru viņš nespēj aizmirst un ienīst. Dziesmas atkārtotais “Tillsammans du och jag” [Kopā tu un es] skan gandrīz kā mēģinājums noturēt to, kas jau ir pazudis.