Abbandonati nozīmē “pamesti” vai “atstāti”, taču šajā dziesmā vārdam ir arī poētiska nozīme: abi mīlnieki ir pilnībā ļāvušies šim mirklim un savām jūtām. Tas ir izteiksmīgs vārds, kas rada sajūtu, ka viņi ir atrauti no visas pasaules un atrodas tikai viens otra tuvumā.
Mīnas dziesma “Il Cielo In Una Stanza” jeb “Debesis istabā” pārvērš mīļotā klātbūtni par gandrīz maģisku telpu. Kad otrs ir blakus, istabai vairs nav sienu: “Questa stanza non ha più pareti” [Šai istabai vairs nav sienu], un to vietā parādās “alberi, alberi infiniti” [bezgalīgi, bezgalīgi koki]. Arī violetie griesti pazūd: “Questo soffitto viola / No, non esiste più” [Šie violetie griesti / Nē, to vairs nav]. Tā ir skaista, mazliet pārspīlēta mīlestības bilde, kur parasta istaba atveras tieši debesīs.
Abi paliek tur, pilnībā ļaujoties mirklim: “Che restiamo qui / Abbandonati” [Ka mēs paliekam šeit / Atstājušies]. Pasaule ārpusē it kā vairs nepastāv, jo “non ci fosse più / Niente, più niente al mondo” [it kā vairs nebūtu / nekā, pilnīgi nekā pasaulē]. Fonā skan harmonikas mūzika, bet dziedātājai tā atgādina ērģeles, kas vibrē abiem: “Suona un'armonica / Mi sembra un organo” [Skana harmonika / Man tā šķiet kā ērģeles]. Tāpēc dziesma nav par īstu lidošanu debesīs. Tā rāda, kā tuvība uz brīdi izmaina telpu un padara mazu istabu tik plašu, ka tajā pietiek vietas visām debesīm.