Scheißmelodie burtiski tulkojams kā "sūda melodija" vai "sasodīta melodija". Tas ir spēcīgs, sarunvalodas vārds, kas izsaka spēcīgas negatīvas emocijas.
Dziesmā Kerstin Ott to izmanto, lai aprakstītu melodiju, kas viņu vajā un atgādina par pagātni, izraisot sāpes un nepatīkamas atmiņas. Vārds lieliski atspoguļo dziesmas galveno tēmu – nespēju atbrīvoties no pagātnes, ko iemieso šī kaitinošā melodija.
Kerstinas Ottas dziesmā viena melodija kļūst par nevēlamu laika mašīnu. Tiklīdz atskan pazīstamais ritms, stāstītāja atkal “Schon wieder fall’ ich bodenlos hinab” [atkal bezdibenīgi krītu lejup] un ierauga to, kā vairs nav. Viņa bija cilvēku un pagātnes atmiņas it kā aprakusi, taču, sākoties piedziedājumam, viss atgriežas. Tieši tāpēc “Scheißmelodie” ir rupjš, ļoti tiešs nosaukums: Scheiß vācu valodā ir lamuvārds, aptuveni “sūda” vai “nolādētā”. Viņa šo melodiju negrib dzirdēt, bet tā vienmēr atrod viņu.
Dziesmas otrajā pusē melodija vairs nav tikai dziesma kaut kur fonā. Tā “hallt es ewig in mir nach” [mūžīgi atbalsojas manī], neļauj gulēt stundām un iedarbina “den Kreisel im Kopf” [virpuli galvā]. Pat tad, kad domas beidzot apstājas, no pirmā stāva atkal skan tā pati melodija. Man patīk, cik dziesma par šo situāciju runā bez aplinkiem: viena dziesma, viens pagātnes stāsts un pilnīgi nepareizs brīdis, kad viss atkal sākas no jauna.