Maracatu ir Brazīlijas kultūras izpausme, kas apvieno mūziku, deju un rituālus, un tai ir Āfrikas saknes. Tā nav ikdienišķa vārds, ko dzird katrā dziesmā, padarot to interesantu un unikālu.
Šajā dziesmā Džordžs Bens Džors to izmanto, lai aprakstītu sambas stilu, kas ir "misto de maracatu" (marakatu sajaukums), tādējādi izceļot dziesmas bagātīgās kultūras saknes un tās saikni ar Brazīlijas afro-brazīliešu mantojumu.
Jorge Ben Jor dziesmā “Mas Que Nada” runātājs grib dejot un nevēlas, lai viņam traucē. “Mas que nada, sai da minha frente, eu quero passar” [“Ai, nu beidz, paiet malā, es gribu tikt garām”] skan gan kā pavēle, gan kā jautrs sauklis. Izteiciens mas que nada šeit nav jālasa burtiski kā “vairāk nekā nekas”. Tas ir sarunvalodas izteiciens, apmēram “nekas tāds” vai “ai, nu nē”. Viņš paziņo, ka samba jau ir ieskrējusies: “Pois samba está animado que eu quero é sambar” [“Samba ir aizrautīga, un es gribu dejot sambu”].
Dziesmas samba tiek raksturota kā maracatu sajaukums, proti, tajā dzirdama arī šīs Brazīlijas mūzikas un dejas tradīcijas klātbūtne. Rindas “É samba de preto velho, samba de preto tu” [“Tā ir veco melnādaino cilvēku samba, melnādaino cilvēku samba”] piesauc melnādaino kultūras tradīciju un kopienu. Pēc tam runātājs sajūsminās: “Um samba como esse tão legal / Você não vai querer que eu chegue no final” [“Tik lielisku sambu tu taču negribēsi, lai es pabeidzu”]. Un starp šīm rindām skan “lariá laiô obá obá obá”, rotaļīgs dziedāšanas sauciens, kurš vairāk rada ritmu un aicina kustēties, nekā stāsta kādu konkrētu stāstu.