Struccata nozīmē "bez grima" vai "nenokrāsota". Tas ir interesants vārds, jo tas nav tik bieži sastopams ikdienas dziesmās un piešķir intīmu, personisku pieskaņu.
Dziesmā Geolier dzied: "Nu' può capí quanto sî bella struccata" (Tu nevari saprast, cik skaista tu esi bez grima). Šis vārds izceļ dabiskumu un patiesu skaistumu, kas nav atkarīgs no ārējiem atribūtiem, padarot to par spēcīgu un sirsnīgu komplimentu.
„PER NOI” ir ļoti personiska saruna starp diviem cilvēkiem, kuri atkal ir atraduši viens otru. Dziesmas stāstītājs jautā: „Addò staje? Che staje facenno?” [Kur tu esi? Ko tu dari?] Viņš grib otram dot visu, bet saņem atbildi, ka galu galā „viss” esot viņi paši. Viņu tuvība tiek pacelta gandrīz līdz debesīm: „Duje comme a nuje ’o paradiso allò nun l’hanno visto maje” [Divi kā mēs tādas debesis vēl nekad nav redzējuši]. Pat tumsā viena skaista lieta izceļas, un, kad šis cilvēks pasmaida, šķiet, ka pasmaida visa pasaule. Vēl stiprāks ir brīdis: „Si me guarde, ’o munno pe n’istante fernesce ’e ggirà” [Kad tu uz mani skaties, pasaule uz mirkli pārstāj griezties].
Atkārtojumā palikšana kļūst par lūgumu: „Pecché? Addò vaje? Rimane” [Kāpēc? Kur tu ej? Paliec]. Stāstītājs saka, ka lietū vienmēr ir gaidījis otru un ka šis cilvēks ir skaists arī bez kosmētikas: „Nu’ può capí quanto sî bella struccata” [Tu nevari saprast, cik skaista esi bez kosmētikas]. Viņi abi to darījuši „pe’tè, pe’mmé, pe nuje” [tevis, manis, mūsu dēļ]. Dziesma neizliekas, ka viss bijis vienkārši: viņi ir bijuši tālu, cietuši un pat bijuši kopā ar citiem, taču tas nav bijis tas pats. Īpaši skaista ir doma „Nuje nun c’ammo ’ncuntrate, ma c’ammo truvate” [Mēs viens otru nesatikām, mēs viens otru atradām]. Teksts ir Neapoles dialektā, tāpēc dažas formas atšķiras no standarta itāļu valodas, taču sajūta ir skaidra: pēc visa, kas noticis, viņi atkal stāv viena soļa attālumā no „paradīzes”.