Vārds "solfège" parasti attiecas uz mūzikas teorijas mācīšanos, īpaši dziedāšanu no notīm.
Šajā dziesmā Edīte Piafa to lieto metaforiski, lai aprakstītu savas bēdas un atmiņas. Viņa dzied: "J'en ai tout un solfège sur cet air qui bat" (Man ir vesels solfedžo par šo melodiju, kas sit), kas nozīmē, ka viņas sirdssāpes ir tikpat strukturētas un neizbēgamas kā mūzikas kompozīcija. Tas ir neparasts un poētisks veids, kā izteikt dziļas emocijas.
Iedomājies, ka ir kāda melodija, kas tevi vajā dienu un nakti, vai ne? Edītes Piafas dziesma "Padam, Padam" ir tieši par to! Tā nav vienkārši melodija, kas radusies šodien – tā nāk no tikpat sena laika kā pati dziedātāja, "Traîné par cent mille musiciens" [Simts tūkstošu mūziķu vilkta]. Tā ir tik spēcīga, ka dziedātāja pat gribēja simts reizes pateikt, kāpēc tā viņu vajā, bet melodija vienmēr "coupe la parole" [pārtrauc runāt] un "parle toujours avant moi" [vienmēr runā pirms manis].
Šī melodija ir kā vecs draugs vai, drīzāk, atmiņu spoks, kas visu zina no galvas. Tā "arrive en courant derrière moi" [skrien man pakaļ] un "me fait le coup du souviens-toi" [liek man atcerēties]. Tā ir kā pirksts, kas norāda uz viņu, un liek atcerēties visas mīlestības, sakot: "Rappelle-toi tes amours, Rappelle-toi puisque c'est ton tour" [Atceries savas mīlestības, atceries, jo tagad ir tava kārta]. Tā liek viņai pārdzīvot visu no jauna – "Des je t'aime de quatorze juillet" [Es tevi mīlu no 14. jūlija] un "Des toujours Qu'on achète au rabais" [Vienmēr, ko pērk ar atlaidi]. Tas ir kā skaņu celiņš viņas dzīvei, kas sit "comme un coeur de bois" [kā koka sirds], atgādinot par visām pagātnes mīlestībām un bēdām.