Vārds "solfège" parasti attiecas uz mūzikas teorijas mācīšanos, īpaši dziedāšanu no notīm.
Šajā dziesmā Edīte Piafa to lieto metaforiski, lai aprakstītu savas bēdas un atmiņas. Viņa dzied: "J'en ai tout un solfège sur cet air qui bat" (Man ir vesels solfedžo par šo melodiju, kas sit), kas nozīmē, ka viņas sirdssāpes ir tikpat strukturētas un neizbēgamas kā mūzikas kompozīcija. Tas ir neparasts un poētisks veids, kā izteikt dziļas emocijas.
Vai tev kādreiz galvā ir iestrēgusi melodija, no kuras vienkārši nevar tikt vaļā? Franču leģenda Edīte Piafa šajā šansonā parāda, kā viena dziesma var tevi burtiski vajāt kā spoks. Šis ritms viņai seko dienu un nakti: Cet air qui m'obsède jour et nuit ("Šī melodija, kas mani vajā dienu un nakti"). Tas skrien viņai nopakaļ un liek atcerēties visu, ko varbūt labāk gribētos aizmirst. Šis trokšņainais motīvs nepārtraukti atgādina par pagātnes attiecībām, liekot izjust visu mīlestības komēdiju no jauna.
Piafa asprātīgi izsmej lētus solījumus, pieminot Des je t'aime de quatorze juillet ("14. jūlija 'es tevi mīlu'") jeb svētku ballīšu ātrās atzīšanās Francijas nacionālajos svētkos, un mūžīgu uzticību, ko izpārdod ar atlaidi (Des "toujours" qu'on achète au rabais). Melodija sitas kā koka sirds (qui bat comme un coeur de bois) un pat neļauj viņai runāt, jo sāk skanēt pirmā. Tā ir spēcīga, nedaudz trakulīga un reizē ironiska dziesma par atmiņām, kuras tevi noķer tieši aiz ielas stūra.