Vārds "Доле" ir no vārdu savienojuma "Доле Моя", kas nozīmē "Mans liktenis". Tas ir poētisks un emocionāls vārds, kas dziesmā atkārtojas kā centrālais motīvs.
Dziesmā tas tiek lietots, lai izteiktu ilgas, cerības un smagumu, ko nes līdzi liktenis, īpaši attiecībā uz mīlestību un zaudējumu. Tas ir spēcīgs vārds, kas uzrunā klausītāja dvēseli un liek aizdomāties par savu likteni.
“Доле Моя” (“Mans liktenis”) ir dziesma par gaidīšanu un šķiršanās smagumu, izstāstīta ar ļoti skaidriem tēliem. Dziedātājs dzen gulbjus uz Donavu: “Пожену я лебеді / До Дунаю до води” [Es dzīšu gulbjus uz Donavu, pie ūdens]. Gulbji nopeldas līdz nogurumam, bet viņa acis ir “Та й наплакалися” [tik daudz izraudājušās]. Atkārtotais “Ой, доле моя” [Ak, mans likten!] skan kā vēršanās pie sava likteņa, it kā liktenis būtu dzīvs sarunu biedrs.
Dziesmas vidū parādās salīdzinājums, kas pasaka visu ļoti vienkārši: “Важко тому лебедю / Проти води пливучи” [Grūti tam gulbim peldēt pret straumi]. Tikpat grūti ir jaunai sievietei doties tālāk bez mīļotā. Tomēr beigas ienes cerību: viņa klīst, bet atradīs ceļu, un “Зоря до мене приведе” [zvaigzne atvedīs viņu pie manis]. Solījums “І вже не відпущу тебе” [un tad es tevi vairs nelaidīšu vaļā] ir ļoti tiešs, gandrīz mazliet īpašniecisks, taču dziesmas pasaulē tas nozīmē: ja mīļotā atgriezīsies, šoreiz šķiršanās vairs netiks pieļauta.