Retouche nozīmē 'retuša' vai 'labojums'. Tas ir interesants vārds, jo tas nav ikdienišķs vārds, ko bieži dzird dziesmās.
Šajā dziesmā tas tiek lietots frāzē "portrait sans retouche" (portrets bez retušas), kas nozīmē dabisku, neizskaistinātu portretu. Tas piešķir dziesmai dziļumu, uzsverot mīļotās personas dabisko skaistumu un autentiskumu.
Šī dziesma, ko izpilda Andrea Bočelli kopā ar Edīti Piafu, ir kā mīlestības apliecinājums, kas liek pasaulei izskatīties rožainākai. Tā ir par to īpašo cilvēku, kura klātbūtne visu maina. Dziesmas vārdi stāsta par to, kā viņa acis liek nolaist skatienu un smiekli pazūd uz lūpām — "Des yeux qui font baisser les miens, Un rire qui se perd sur sa bouche" [Acis, kas liek manējām nolaisties, Smiekli, kas pazūd uz viņa lūpām].
Kad mīļotais tevi apskauj un čukst vārdus, tu redzi dzīvi rožainu — "Quand elle me prend dans ses bras, Elle me parle tout bas, Je vois la vie en rose" [Kad viņa mani ņem savās rokās, Viņa runā ar mani klusi, Es redzu dzīvi rožainu]. Tā ir sajūta, ka viņš ir ienācis tavā sirdī, ienesot laimes daļu, kuras cēloni tu zini. Tā ir viņa tev, tu viņam uz mūžu, un šī pārliecība liek sirdij sisties straujāk. Bočelli samtainā balss piešķir šai klasiskajai dziesmai jaunu, maigu nokrāsu.