На заре nozīmē "rītausmā" vai "pie rītausmas". Tas ir poētisks un evokatīvs frāze, kas bieži tiek izmantota, lai aprakstītu laiku, kad diena sāk mosties, un ar to saistītās cerības un jaunas sākuma sajūtas.
Šajā dziesmā frāze "На заре" atkārtojas, radot noslēpumainu un sapņainu atmosfēru. Tā simbolizē jaunu sākumu, atmodu un aicinājumu, kas nāk ar rītausmu, aicinot klausītāju pievienoties šim ceļojumam. Tas ir ne tikai laika apzīmējums, bet arī metafora par pārmaiņām un atklājumiem.
Šī dziesma skan kā sapnis, kas mostas pirms saullēkta. Dziedātāja piemin likteņa vienmērīgo gaitu, nakti, skumjas un dvēseles mirdzumu, bet līdzās tiem parādās arī mēness gaisma, maija lietus, zemes rasa un pat „райский мёд” [paradīzes medus]. Debesis te kļūst par vietu, kurā dzīvo zvaigzne, sapnis un kaut kas gandrīz neiespējami salds. Man īpaši patīk šis pretstats: vienā pantā ir klusa rasa, bet citā skan skaļi smiekli.
Atkārtojums „На заре голоса зовут меня” [ausmā balsis mani sauc] dziesmai piešķir skaidru virzienu. „На заре” nozīmē „ausmā” jeb brīdī, kad sāk aust saule. Sākumā sauc balsis, bet noslēgumā dzirdam arī „На заре небеса зовут меня” [ausmā debesis mani sauc]. Tas izklausās pēc aicinājuma doties pretī sapnim, ko pavada „солнца свет” [saules gaisma], „сердца звук” [sirds skaņa], bikls skatiens un roku spēks. Dziesmas vārdi nepastāsta konkrētu notikumu, toties rāda skaistu, mazliet noslēpumainu brīdi, kurā nakts atkāpjas un debesis sāk saukt tuvāk.