Vārds “fiammiferi” nozīmē “sērkociņi”. Tas nav ikdienišķs vārds, ko bieži dzirdētu dziesmās, un tas piešķir tekstam īpašu, poētisku noskaņu.
Dziesmā Achille Lauro to izmanto metaforiski, runājot par jauniešiem, kuri “dedzina sērkociņus” (bruciano fiammiferi) – tas simbolizē jaunības trauslumu, īslaicīgumu un intensitāti, iespējams, arī bezrūpību vai pat pašiznīcinošu uzvedību. Tas liek aizdomāties par dzīves jēgu un jaunības uguni.
Achille Lauro dziesmā “Che Sarà” jeb “Kas būs?” skan cilvēks, kurš vairs nav divdesmitgadnieks un mēģina pieņemt savu dzīvi, lai gan nākotne viņu biedē. Viņš saka: “No, non ho più vent’anni e so che questa è la vita mia” [Nē, man vairs nav divdesmit gadu, un es zinu, ka šī ir mana dzīve]. Tajā pašā laikā viņš lūdz mammu apskaut un saka: “Non guardare giù” [Neskaties lejup]. Šis ir ļoti konkrēts baiļu attēls: it kā viņš atrastos augstumā, kur pietiek paskatīties uz leju, lai viss kļūtu vēl biedējošāks.
Atkārtojums “Che sarà?” [Kas būs?] kļūst par dziesmas galveno jautājumu. Dziedātājs jūtas viens, tomēr apskauj pats sevi “come se fossi te” [it kā es būtu tu]. Viņš arī saka, ka “non è questo il posto per noi” [šī nav mūsu vieta], un atceras jauniešus, kuri divdesmit gados “bruciano fiammiferi” [dedzina sērkociņus]. Šis tēls skan kā bīstama, īsa dzirksts, kamēr dzīve vēl nav saprasta. Dziesmas beigās vientulība vairs nav tikai drauds: “E rideremo un giorno” [Un kādu dienu mēs smiesimies]. Tāpēc dziesma vienlaikus ir drūma un mazliet spītīga: mēs nezinām, kas būs, bet pagaidām vēl esam šeit.