Kuolema Tekee Taiteilijan Lyrics in Latvian by Nightwish
Taiteilijan nozīmē "mākslinieks" vai "mākslinieka". Tas ir spēcīgs vārds, kas šajā dziesmā iegūst īpašu nozīmi.
Dziesmas nosaukums "Kuolema Tekee Taiteilijan" tulkojumā nozīmē "Nāve padara mākslinieku". Šis vārds ir centrālais dziesmas tēmai, kas pēta, kā dzīves grūtības un pat nāves tuvums var iedvesmot un veidot cilvēku par mākslinieku, atklājot viņa radošo pusi.
Šī Nightwish dziesma ir kā īsa, bet ļoti blīva vēstule no cilvēka, kurš jūtas iesprostots un reizē pievelkts pie skaistuma un mākslas. Jau sākums ir skarbs: "Kerran vain haaveeni nähdä sain" ["Tik vienreiz man ļauts redzēt savu sapni"] un "En pienuutta alla tähtien tuntenut" ["Es nejutu savu mazumu zem zvaigznēm"]. Te ir sajūta, ka reiz bija viens liels sapnis un mirklis, kad viņa nejutās maza pasaules priekšā, bet tas notika tikai „kerran vain” [tikai vienreiz]. Tas skan mazliet sāpīgi – kā atmiņa, kurai nav turpinājuma.
Ļoti spēcīga ir rinda "Kerran sain kehtooni kalterit" ["Reiz mans šūpuļzīdainis saņēma restes"] – tas ir tēlains veids, kā pateikt, ka jau no bērnības viņa jutusies kā ieslodzīta. "Vankina sieltä kirjettä kirjoitan" ["Kā gūsteknis no turienes rakstu vēstuli"] padara visu personisku: visa dziesma ir kā garīga vēstule Dievam. Atkārtojas lūgums "Luojani, luoksesi / Anna minun tulla siksi miksi / Lapseni minua luulee" ["Mans Radītāj, pie tevis / Ļauj man kļūt par to, par ko / mans bērns mani tur"]. Te ir ļoti skaista doma: bērns viņu redz labāku, tīrāku, nekā viņa pati sevi jūt, un viņa grib kļūt par to cilvēku, kuru bērns ticamībā jau redz.
Rindā "Sinussa maailman kauneus / Josta kuolema teki minusta taiteilijan" ["Tevī ir pasaules skaistums / No kura nāve izveidoja mani par mākslinieku"] ir Nightwish tipiska tumši skaista ideja. „Kuolema” ir „nāve”, „taiteilija” ir „mākslinieks”. Dziesma saka, ka tieši saskare ar nāvi vai ciešanām ir tā, kas no viņas izveidojusi mākslinieci. Nevis tikai prieks, bet arī zaudējums ir tas materiāls, no kura rodas māksla.
Beigu daļa ar "Oman taivaan tänne loin / Anna minun päästä pois" ["Es radīju šeit savu debesu valstību / Ļauj man tikt prom"] ir interesanta. Viņa saka, ka ir uzbūvējusi savu „debesu valstību” jau šajā pasaulē, it kā savu iekšējo patvērumu, bet vienlaikus lūdz ļaut no tā aiziet. Tas skan pēc cilvēka, kurš ir noguris no sava paša radītās pasaules, varbūt no saviem sapņiem un sāpēm, kas viņu padarījušas par mākslinieci. Dziesma ir īsa, bet tajā ir daudz: bērnības ieslodzījums, māksla, kas nāk no nāves pieredzes, un ļoti personiska saruna ar Radītāju par to, kas viņa ir un kas viņa gribētu būt.
