Famine nozīmē 'bads' vai 'liels trūkums'. Tas ir spēcīgs vārds, ko parasti lieto, lai aprakstītu pārtikas trūkumu, bet to var izmantot arī metaforiski.
Šajā dziesmā Dan Bremnes to lieto, lai aprakstītu grūtus laikus un izaicinājumus dzīvē, salīdzinot tos ar 'sausumu vai badu' (drought or famine). Tas parāda, ka neatkarīgi no grūtībām, viņš jūt atbalstu un drošību.
Dziesma "Wherever I Go" no Kana das mākslinieka Dena Bremnesa ir kā silts apskāviens, kas atgādina par nemainīgu klātbūtni mūsu dzīvēs. Tā stāsta par to, ka neatkarīgi no tā, cik grūti mums klājas – vai mēs "sweat in the heat of the battle" [svīstam kaujas karstumā] un "fought through the dust and the shadows" [cīnāmies cauri putekļiem un ēnām], vai arī stāvam "at the top of the world" [pasaules virsotnē] un "swam through the depths of my soul" [peldam cauri savas dvēseles dziļumiem] – ir kāds, kurš nekad mūs nepamet.
Tas ir stāsts par uzticību un drošību, kas nāk no apziņas, ka "wherever I go, You're gonna find me there" [lai kur es ietu, Tu mani tur atradīsi] un "You're right beside me there" [Tu esi man blakus]. Pat "in the rising flame" [augošā liesmā] vai "in the pouring rain" [lietū], pat "in the flood, I'm safe" [plūdos esmu drošībā], jo šī klātbūtne ir nemainīga. Dziesma apliecina, ka nekas – "no height, no depth, no grave" [ne augstums, ne dziļums, ne kaps] – nevar mūs no tās šķirt. Tā ir kā atgādinājums, ka mēs nekad neesam vieni, un tas ir tik mierinoši, vai ne?