Viņai ir smaids, kas man šķiet
Atgādina man par bērnības atmiņām
Kur viss bija tik svaigs kā spoži zilās debesis
Ik pa laikam, kad es redzu viņas seju
Viņa aizved mani uz to īpašo vietu
Un, ja es skatītos pārāk ilgi
Es droši vien sabruktu un raudātu
Viņai ir acis kā viszilākās debesis
It kā tās domātu par lietu
Es ienīstu skatīties tajās acīs
Un redzēt ne mazāko sāpju
Lai klusi paietu man garām