Hjärtansfröjd burtiski tulkojas kā "sirds prieks". Tas ir skaists un nedaudz arhaisks vārds, kas apzīmē mīļoto cilvēku vai kaut ko, kas sagādā lielu prieku.
Dziesmā tas tiek lietots kā mīļvārdiņš, aicinot mīļoto pievienoties dārzā. Tas piešķir dziesmai sirsnīgu un poētisku noskaņu, padarot to par neaizmirstamu vārdu.
Šī zviedru dziesma aizved uz ziedošu pļavu, kur aug zilas ogas: “Uti vår hage där växa blå bär” [Mūsu pļavā aug zilas ogas]. Dziedātājs aicina mīļoto satikties tieši tur: “Vill du mig något, så träffas vi där” [Ja tu vēlies ar mani parunāt vai kaut ko no manis, tiekamies tur]. Viss skan kā maigs, mazliet rotaļīgs ielūgums uz slepenu tikšanos starp ziediem. Vārds “uti” ir poētisks un nozīmē “iekšā” vai “tur, mūsu pļavā”, bet “hjärtansfröjd” burtiski ir “sirds prieks”, šeit lietots kā mīļš uzsaukums.
Pļava kļūst par vietu, kur ziedi gandrīz paši aicina dejot: “Fagra små blommor där bjuda till dans” [Skaisti mazi ziedi tur aicina uz deju]. Dziedātājs sola nopīt mīļotajam ziedu vainagu: “Vill du, så binder jag åt dig en krans” [Ja vēlies, es tev nopīšu vainagu]. Tiek nosauktas lilijas, akvilejas, rozes, salvija un saldā mētra, tāpēc dziesmas pasaule ir ļoti konkrēta, smaržīga un mazliet pasakaina. Taču beigās izvēle ir skaidra: “Men utav alla du kärast mig är” [Bet no visiem tu man esi vismīļākais]. Starp visām ogām un puķēm vissvarīgākais ir viens cilvēks.