Skadskjuten nozīmē “ievainots ar šāvienu” un ir spilgts, salīdzinoši rets zviedru saliktenis no skada un skjuta.
Dziesmā tā ir ievainotā vārna meitenes rokās, bet vēlāk arī paša stāstītāja trauslās cerības metafora.
Zviedru mākslinieka Timbuktu dziesma sākas pavisam ikdienišķi: stāstītājs sēž un lasa avīzi, domājot par sapņiem, kas cits pēc cita beigušies. Tad viņš ierauga attēlu: maza, gaišmataina meitene skrien cauri mežam, rokās nesot ievainotu vārnu. Zviedru vārds skadskjuten nozīmē “ievainots ar šāvienu”, bet bönar och ber ir “lūdzas un ļoti lūdz”. Meitene tic, ka vēl nav par vēlu, un skrien pēc palīdzības. Viņas tēva teiktais, “Att finns det liv är det aldrig för sent” [“Kamēr ir dzīvība, nekad nav par vēlu”], šeit kļūst par cerības likumu.
Dziesmas spēcīgākais pavērsiens ir brīdis, kad stāstītājs saprot: šī meitene ir viņš pats. “För mitt hopp är en skadskjuten kråka” [“Jo mana cerība ir ievainota vārna”], viņš saka, un cerība vairs nav skaista vai droša, tomēr tā vēl elpo. Viņš pats ir “skrienošs bērns”, kas tic, ka kāds var palīdzēt un ka kaut kur ir atbilde. Taču beigās šī ticība sastopas ar bailēm: viņš lūdz, lai gan zina, ka, iespējams, jau ir par vēlu. Tieši šī sadursme starp bērnišķīgu cerību un pieauguša cilvēka izmisumu padara dziesmu tik tiešu: viena avīzes fotogrāfija pārvēršas par stāstītāja paša dzīves attēlu.