Утекай nozīmē "aizplūsti" vai "aiztecēt". Tas ir interesants vārds, jo tas parasti tiek lietots attiecībā uz šķidrumiem, kas aizplūst.
Šajā dziesmā tas tiek izmantots metaforiski, lai aprakstītu vēlmi, lai kāds aizietu, it kā viņš būtu ūdens, kas aizplūst "nezināmā jūrā". Šis neparastais lietojums piešķir vārdam poētisku un emocionālu dziļumu.
Šī dziesma sākas ar ļoti tiešu lūgumu: “Не мешай, не мешай / Остаться одной моя печаль” [Netraucē, netraucē manai skumjai palikt vienai]. Runātājs nevēlas, lai kāds traucē viņa skumjām, un otram liek aizlidot “в свой далёкий космос” [uz savu tālo kosmosu] un viņu aizmirst. Kosmoss, jūra un sveši krasti rada sajūtu, ka abi cilvēki vairs nevar atrasties vienā vietā. Tas kļūst pavisam skaidrs rindās “Рядом быть невозможно, прости, прощай” [Būt blakus nav iespējams, piedod, ardievu]. Atvadīšanās šeit nav maigs mājiens, bet īss un sāpīgs spriedums.
Dziesmas centrā atkārtojas spārnu tēls: “Эти крылья не мои, я не могу их расправить” [Šie spārni nav mani, es nevaru tos izplest]. Spārni parasti sola lidojumu, taču šeit tie pieder kādam citam, tāpēc runātājs saka: “я никогда не взлечу” [es nekad nepacelšos]. Vēlāk parādās savstarpējas zīmēšanas attēls: “Я рисовал тебя, ты рисовала меня” [Es zīmēju tevi, tu zīmēji mani]. Tas izklausās pēc laika, kad abi viens otru veidoja un iztēlojās, bet tagad šis tuvums ir sabrucis. Rinda “Моя ставка не зашла на ИВА” [Mana likme uz IVA neizgāja] paliek kā savāds, neskaidrs fragments. Dziesma to nepaskaidro, tāpēc vislabāk to uztvert kā konkrētu atsauci runātāja stāstā, nevis izdomāt tai nozīmi.