Débrancher nozīmē “atvienot no elektrības” vai “izslēgt no tīkla”. Dziesmā frāze «Débrancher les villes» ir poētiska: tā aicina simboliski atslēgties no pilsētu trokšņa, tehnoloģijām un steigas, lai atgrieztos pie dabas un cerības.
Šī dziesma sākas ar atteikšanos no ierastajiem mierinājumiem: „Tu dis que les mots d'amour ne servent à rien” [Tu saki, ka mīlestības vārdi neko nedod]. Dziesmas uzrunātā persona grib dzīvot, nedomājot par rītdienu, un uzskata, ka laimei ir tiesības pastāvēt. Viņa ir kā cilvēks bez saknēm: plauktā nav nevienas grāmatas, viņa nepazīst ne savu vārdu, ne tēvu. Šīs detaļas izklausās skarbi, tomēr blakus tām parādās ļoti gaiša doma: „Qu'on a le droit au bonheur” [Mums ir tiesības uz laimi].
Stāstītājs salīdzina savus klejojumus ar ceļošanu caur tuksnesi un jūras dzīlēm, bet saka, ka neko tik skaistu kā šo cilvēku nav redzējis. Tad parādās cerības vieta pie okeāna: „Le projet, c'est l'espoir” [Plāns ir cerība]. Vēlme „débrancher les villes” [atvienot pilsētas] nav tehnisks norādījums, bet sapnis aizbēgt no pilsētu trokšņa un atrast kaut vienu koku. Dziesmas beigās abi cilvēki ir „deux coeurs solitaires” [divas vientuļas sirdis], kas dzīvo it kā zem siltumnīcas stikla un tumsā gaida laimi. Man īpaši patīk, ka šī cerība nav izskaistināta: tā ir pēdējā iespēja, bērnība, kas var izdzist, un doma, ka varbūt tomēr iespējams sasniegt otru krastu.