Vārds "castiço" nozīmē "tīrs", "autentisks" vai "īsts", bieži attiecinot uz kaut ko, kas ir raksturīgs noteiktai vietai vai kultūrai.
Šajā dziesmā tas tiek lietots, lai aprakstītu dziedātāja "fado" (likteni vai likteni), norādot, ka viņa identitāte ir dziļi iesakņojusies un autentiska, neskatoties uz to, ka tā ir "mestiço" (jaukta) no daudzām ietekmēm. Tas ir interesants vārds, kas atspoguļo Portugāles kultūras un identitātes nianses.
Dziesma “Quem Me Vê” jeb “Kas mani redz” runā par to, cik daudz cilvēku dzīvo vienā cilvēkā. Dziesmas stāstītājs saka: “Quem me vê não sabe bem de verdade quem eu sou” [Kas mani redz, īsti nezina, kas es esmu]. Viņa skatienā var saskatīt māti, mātes skatienā savukārt dzīvo vectēva mantojums, bet viņa raksturā turpinās tēvs un vēl senākas paaudzes. Ļoti skaista ir doma “Sou um pouco da essência de tanta gente” [Es esmu mazliet no tik daudzu cilvēku būtības]. Viņš nav tikai viena cilvēka kopija, bet daudzu ģimenes stāstu turpinājums.
Dziesmā parādās arī senāks, plašāks mantojums: “Sou mistura de tanta coisa diferente” [Es esmu tik daudzu dažādu lietu sajaukums]. Vārds mestiço nozīmē jauktu, no dažādiem avotiem veidotu, bet castiço šeit piešķir šim sajaukumam portugālisku, īstu un sakņotu nokrāsu. Stāstītājs iztēlojas senču kalnus un vectēva vectēvu, kurš klejojis no zemes uz zemi un no kara uz karu, tā negribot viņu veidojot. Tāpēc frāze “o meu fado é castiço, é mestiço” [mans liktenis jeb fado ir īsts portugālisks un jaukts] nav par vienu vienīgu izcelsmi. Tā ir dziesma par cilvēku, kurā vienlaikus skatās māte, tēvs, vectēvi un vēl senāki senči.